Biedrība “Latvija par latu” paziņo, ka apkopojot savāktos parakstus Saeimas atsaukšanai, to skaits ir izrādījies nepietiekams, lai tie tiktu iesniegti Centrālai Vēlēšanu Komisijai. Plānotos 10.000 parakstus biedrībai nav izdevies savākt laika, pilsoņu pasivitātes un lielā mērā arī finansējuma trūkuma dēļ. Jau iepriekš tika paziņots, ka parakstu vākšana beidzās augusta vidū.
Ar cieņu,
Andris Orols, biedrības „Latvija par latu” valdes priekšsēdētājs.
Notikušā analīze. Kāpēc neizdevās?
Vispirms, jāpasaka, ka šīs Saeimas atlaišanas ierosināšana bija izmisuma solis. Visi legālie juridiskie citi līdzekļi Latvijas valsts atlikušās ekonomiskās patstāvības saglabāšanai bija izmantoti, bet valdošie veiksmīgi centās izmantot savas iespējas varas un tiesiskajās struktūrās, lai nepieļautu jebkuru sabiedrības iniciatīvu.
Būtībā sabiedrība jau ir ierosinājusi referendumu lata saglabāšanai (portāla „Mana balss” balsojums), bet valdošie izdarīja visu lai vismaz atliktu lemšanu par sabiedrības rosināto. Interesanti, ka visas Saeimas partijas šajā eiro ceļā veiksmīgi parādīja redzīgajiem to, ka ir pilnīgi vienādas Briseles kalpu bandas, kuras it kā ir dažādas vārdos, bet vienādas darbos. Nav atšķirības starp SC un NA, nav atšķirības starp RP un ZZS. Tad, kad var rīkoties, bet nerīkojas, var redzēt patieso attieksmi. Pret mums, pret valsti. Mēs redzējām- valsti nevajag, mūs nevajag, bet vajag viņiem eiro un sev amatus.
Šī Saeimas atlaišanas rosināšana nebija izdevīga nevienai Saeimā esošajai partijai. Jo viņiem neinteresē nekas cits kā amati sev. Amati saglabāsies arī Latvijai jau bijušajā savienotās un beztiesiskās republikas statusa atjaunošanā ar 2014.gada janvāri. Kā atceramies, arī padomju Latvijā bija ministru kabinets, deputāti. Viss, lai saglabātu esošie algas un amatus. Valdošajiem viss saglabāsies, viņiem nebija iemesla kaut ko mainīt. Nevienai partijai. Vai tautai kas mainīsies, sliktāk vai labāk būs- tas viņus neinteresē kā neinteresēja kopš 4.maija.
Ārkārtas vēlēšanu norise nevienai esošās Saeimas partijai nebija vēlama. „Vienotība” baudītu pirmseiro cenu celšanās un nodokļu paaugstināšanas augļus. RP nebūtu ārkārtas vēlēšanās vēl sagatavojusi kaut kādu sabiedrībai saprotamu iemeslu savai pastāvēšanai, bet līdz kārtējām vēlēšanām vēl var paspēt. Tā saucamie nacionāļi jeb reālie jenotu pakalpiņi arī neko sabiedrībai nozīmīgu pēdējās divās Saeimās nav izdarījuši, lai nezaudētu pat kādreiz esošos atbalstītājus. ZZS arī ir ieinteresēts pagaidīt līdz kārtējām vēlēšanām, kamēr koalīcijas partijas sevi galīgi diskreditē. Jo ārkārtas vēlēšanu laikā tas varēja nebūt sabiedrībai tik acīm redzami. SC arī ir ieinteresēts vērot koalīcijas „podu gāšanas” nevis cerēt uz sabiedrības vienotāja lomu, kam sabiedrība uz ārkārtas vēlēšanām noteikti nebūtu gatava.
Šīs iniciatīvas par 11.Saeimas atlaišanu aktivitāšu laikā varēja labi redzēt to, kas ir kas. Kas sava „atšķirīguma” pasvītrošanai labprāt pastāsta par to draudošo katastrofu, kas tuvojas, bet noteikti nav gatavi kaut ko darīt situācijas labošanai. Realitāte parādīja, ka skaļu runu teikšana ne vienmēr ir patieso nolūku apliecinājums. Daži skaļākie neatkarīgas Latvijas gribētāji izrādījās visīstākie valdošo pakalpiņi.
Dižais pret ES iestāšanos aģitators un lata aizstāvis Jānis Sils. Briesmīgi nacionāls un tik tautisks. Tik briesmīgi, ka vienīgajā un pēdējā iespējā ES un lata sakarā kaut ko mainīt- Saeimas atlaišanā nepiedalījās, bet aktīvi visur aģitēja pret Saeimas atlaišanu, tajā pašā laikā melīgi sludināja, ka viņa dibinātās biedrības iniciatīvas likumdošanā kaut kā spēj apturēt eiro ieviešanu. Ņemot vērā, ka tāds Sils nejauši, publiski vairākkārt izteica viedokli, ka vienīgā sabiedrības cerība ir NA (nodevības apvienība), tad ir saprotama Sila izmisīgā darbošanās, lai pērkamos vārdiskos nacionālo ideālu skandinātājus ilgāk paturētu Saeimas krēslos. Zīmīgi, ka Sila destruktīvā darbība eiro sakarā sākās pēc tam, kad viņš 2012.gada rudenī „Draugiem.lv” lepni paziņoja, ka AM RJC jaunsargi novembra parādē soļo ar Sila uzņēmuma sagādātajiem cimdiem. Interesanti, ka tāds paliels cimdu iepirkums neparādās ne AM, ne RJC iepirkumu sarakstos. Iespējams, ka valdošie ar šo sarīkoto nelielo iepirkumu, kas Sila uzņēmumam ir pietiekoši finansiāli nozīmīgs, Silu vienkārši nopirka. Tālāk- senais latviešu teiciens- kā maizi ēd, tā dziesmu dziedi… Starp citu, RJC vadībā ir NA dempatriotu vadības pārstāvji. Karakuģa piegādi saviem draugiem nevar, bet kaut ko mazāku- var.
Saeimas atlaišanas parakstu vākšanas laikā ļoti nozīmīga loma bija informēšanai. Nebijām naivi, zinājām, ka bez maksas nekur daudz mūs nereklamēs. Izmantojām tās mājas lapas un iespējas, kas mums bija. Tādēļ uzrunājām visus, ko zinājām. Arī tādas avīzes „DDD” izdevējus, organizāciju LNF. Ļaudis, kas sevi pozicionē kā ļoti latviskus, gandrīz pat gribot šeit atjaunot seno Rāmavas ozolu biržu laiku tikumus, likumus u.t.t.
Arī viņus uzrunājām. Sākotnēji atbilde skanēja- dodiet info, ievietosim. Aizsūtījām. Ne ievietoja, nekā. Kad vēlāk telefoniski parunājām, konstatēju, ka zināmais Jānis Sils ir pārliecinājis par biedrības „Latvija par latu” aktivitātēm neinformēt. Šajā sakarā rodas tikai divi secinājumi. Pirmais- DDD reāli darbojas kā tvaika nolaidējs vārstulis daļai aktīvās sabiedrības, reāli cenšoties saglabāt Saeimas krēslos esošos vai kādu no esošajām partijām. Kuru vai kuras- tas jājautā LNF darboņiem pašiem. Otrs variants- ļautiņiem vienkārši patīk ar „cīnītāja” pozu pozēt sabiedrībai, pelnīt ar savu avīzīti vismaz redakcijā aldziņas, realitātē uzspļaujot tiem, kuri notic šiem pozētājiem.
Tie ir divi spilgtākie piemēri tam, ka nevajag uzticēties skaļu vārdu teicējiem. Cerams, ir skaidrs arī tas, ja kāds sevi nosauc cēlos vārdos, neliecina par nolūku patiesumu un iespēju šādam paslavinātājam uzticēties. Es personīgi cenšos būt īpaši uzmanīgs pret tiem, kas cenšas īpaši ārišķīgi sevi publiski nosaukt.
Kopumā varam tikai pateikt paldies tiem, kuri bija saglabājuši ticību sev kā valsts pilsoņiem un parakstījās. Tiem, kuri ticēja, ka šajā valstī kaut ko var mainīt tās pilsoņi, nelūdzoties, neprasot valdošajiem ,bet paši lemjot, darot. Tiesa, tādu ir ļoti maz. Izskatās, ka Latvijas valsts izzudīs vai iekļausies brālīgo Eiropas republiku rindās. Kā PSRS laikos. Valdošajiem nekas nemainīsies, bet mums ,izskatās, cerību uz kaut ko gaišu bērniem un mazbērniem- vairs nav. Diemžēl. Ja vien apmierina eksistēšana, lai nodrošinātu labas algas tiem, kas pēc 2014.gada janvāra imitēs „neatkarīgas Latvijas” varu un „tautas gribu”.
Jā, kopumā situācija skumja, bet ne bezcerīga. Tagad reālā iespēja- nākošās Saeimas kārtējās vēlēšanas. iespēja, kas acīmredzot, būs sabiedrībai vienkāršākā. Dažs varbūt atkal teiks- nav no kā izvēlēties. Ir, bet jāizvēlas nevis no tiem, kuri paši nāk un nez kuro reizi sevi sauc par tautas glābēju , kas tagad gan zina kā vadīt valsti (REpše ,kas 20 gadus aktīvā politikā un varēja darīt, ja gribēja vai M.Kučinskis, kas tagad labi zina, kā jāseko Igauņu pierobežas reģionu attīstības metodēm, bet nez kāpēc ilgstoši esot politikā, valdošajā partijā to visu nezināja, neredzēja). Ja sabiedrība atlasīs savus pārstāvjus no sava vidus nevis no bijušo vai esošo politiķu vidus, var būt pienākt laiks, kad labi dzīvos ne tikai valdošie, bet arī tauta. Kritērijs var būt tikai viens. Ja jauno tautas glābēju vidū ir bijušie, nebalsojiet par tiem. LAi cik pareizus vārdus teiktu, cik cieši un "atklāti' jums acīs skatītos. Iespēja ir tikai tad, ja nav veco un jaunie ir tie, kurus aicina sabiedrība, bet nevis viņi paši nāk. Viss nav zudis, betbūs daudz smagāk, grūtāk. Iespēju, ko sabiedrībai deva biedrība "LAtvija par latu", sabiedrība neizmantoja. Lētāko un vieglāko iespēju mums visiem. Dzīvosim ar to, kas mums ir un nebūsim vienaldzīgi.
