Laiku pa laikam daža histēriska eiropeīda balss pēdējā laikā pat aizsmok, aicinot atbalstīt „tautas demonstrācijas” Ukrainā. Tiem, kas atceras deviņdesmito gadu notikumus Latvijā, kas piedalījušies, organizējuši sabiedrības viedokļa izteikšanu mītiņu, piketu veidā pēdējā laikā, rodas pamatotas pārdomas.
Sen jau ir zināms, ka cilvēkam, lai dzīvotu, vajag mājokli un ēdienu. Tas- izdzīvošanas minimumam un arī kam vairāk, ja izdodas nopelnīt. Savukārt, par darbā nopelnīto, ļaudis saņem naudu, ko izmanto mājokļa īrei vai uzturēšanai, ēdienam, apģērbam. Darba diena parasti (strādājošo lielākajai daļai) sākas no rīta un beidzas pēcpusdienā. Tā- no pirmdienas līdz piektdienai, dažam –arī sestdienās, svētdienās. Tātad, nemaz tik daudziem nav iespējas dienas pirmajā pusē piedalīties mītiņos, piketos, demonstrācijās. Ši piedalīšanās, lai cik būtu brīvprātīga, tomēr dalībniekam maksā. Vismaz darba vietā paņemtajā brīvdienā nenopelnīto. Ja pasākums Rīgā, vismaz biļeti no mājām un atpakaļ. Dažam tas būs pusotrs lats (rīdziniekam), tālāk dzīvojošam- pat 12 lati un vairāk. Ja pasākumā grib piedalīties par plakātiem, karogiem-arī šī atribūtika maksā. Rets ir tāds speciālists, ka var paralēli savām darba prasmēm kaligrāfiski noformēt plakātu, sietspiedē apdrukāt karogu, banneri. Jāmaksā, un ne maza summa. Ja pasākums vienreizējs un atceramies, ka trešdaļa mūsu valstī strādājošo saņem minimālo algu, jāpriecājas, ka cilvēks vispār atnāk- bez plakāta, karoga u.t.t.
Labi, zinu, ka tagad man pieminēs Latvijas deviņdesmito gadu manifestācijas. Ļaužu bija daudz, bet tolaik Tautas Fronte iedarbināja vēl esošos valsts uzņēmumus, to resursus. Lai nodrošinātu bezmaksas vai lētāku transportu, cilvēku ierašanos noteiktā skaitā noteiktā vietā. Pasaulē nekas nav par velti. Ja autobuss veda uz barikādēm, tad degvielu lēja no kolhoza vai sovhoza, uzņēmuma nopirktās degvielas. Bez ierunām tika dotas brīvdienas darbiniekiem, lai piedalītos šajos pasākumos. Jā, bija gadījumi, kad uzņēmuma darbinieki gandrīz piekāva vadītāju, lai tas 'dotu transportu,telpas. Jo Neretas autoosta, kur notika Neretas Tautas Frontes nodaļas dibināšana tolaik bija vietējā auto transporta uzņēmuma pārvaldībā. Tā bija Neretā, ATU filiālē ar priekšnieku, kas pēckara gados bija aktīvs padomju varas aizstāvis "istrebiteļu" rindās. Nav gan dzirdēts, ka tajā laikā kādam maksāja. Varbūt tādiem Godmaņiem, Inkēniem un citiem to darīja čeka.
Tātad nonākam pie tā, ka lielus masu pasākumus var organizēt, ja ir pieeja finansu un administratīvajiem resursiem. 90tajos Latvijā ļaudis ticēja savu vadoņu nesavtībai, sirds tīrībai. Tāpēc par piedalīšanos barikādēs, citos pasākumos maksāt nevajadzēja.
Šodien situācija ir citāda- nav tādu valsts uzņēmumu, no kuriem varētu „paprasīt” transportu, cilvēkus. Situāciju redzam publiskajos esošajai varai opozīcijas spēku pasākumos. Cilvēki ir novesti tādā nabadzībā un bezcerībā, ka ticības tam, ka kaut ko var panākt, ir maz. Neviens darba devējs nedos brīvu dienu mītiņa vai piketa apmeklējumam. Daža elsošanu par krastmalas manifestācijām jāaizmirst. Šodien nevar līdzīgi kā deviņdesmitajos ar dūrēm iet pie uzņēmuma vadītāja, lai tas kaut ko dod- par velti, par pašizmaksu un līdzīgi. Cilvēki kaut savu niecīgo aldziņu spiesti nopelnīt un nevar atļauties individuālu braucienu uz Rīgu, kur viss notiek. Arī sabiedriskais transports šobrīd ir daudz kuslāks kā pēdējos padomju gados, kad pēc akmeņu lasīšanas ar skolēniem varēja paspēt aizbraukt uz Rīgu dienā, kad pieņēma Neatkarības deklarāciju. Ir dzirdēts par 2012.gada 20.janvāra Doma laukuma pasākuma organizētāju Sudrabas un CO apvainošanos uz sabiedrību par to, ka tik maz atbalstītāju atnāca. Sak, varoņi aicināja, bet jūs neatsaucāties! Reāli tas un citi pasākumi parādīja to, cik daudz cilvēku var savākt pie varas neesošie entuziasti. Pretējs piemērs- 13.janvāris Domā, kad organizēja varai tuvie un glumie. Savi tūkstoši bija, bet ne tuvu Daugavmalas manifestācijām. Tiesa, organizatori paši nobijās no savas tautas pārstāvjiem. Atkārtot neviens vēl nav mēģinājis.
Šodienas Ukraina ar privatizēto saimniecību ir līdzīga Latvijai, kad privātā struktūra neatbalstīs šādas darbinieku vēlmes kaut kur piedalīties. Varēt jau var, bet par savu naudu un risku. Arī Ukrainā ļaudīm jāstrādā, jāpelna, nekas neko par velti nedod. Tādēļ ziņas par ap 30 miljonu eiro ieplūšanu grautiņu rīkotāju melnajās kasēs no rietumiem ir ļoti ticamas. Katram no tiem Ukrainas tūkstošiem ir jāēd, jāmaksā par mājokli. Jāpelna nauda. Ir, protams, šodien bezdarbnieki, bet viņi ne vienmēr ir tie sabiedriski aktīvie cilvēki. Tātad, kādam šo ļaužu tūkstošu ierašanās ir jāapmaksā, viņi jāpaēdina. Jāmotivē ierasties un būt. Tie, kas nav piedalījušies ilgos piketos, Rīgas barikādēs, nesapratīs, bet dalībnieki gan- šāda ilgstoša atrašanās ārā ,vēsā laikā (kā tagad Ukrainā) nav patīkama lieta. Rīgas barikāžu dalībniekus glāba salīdzinoši bezvēja laiks, kaut pie televīzijas cilvēki burtiski spiedās iekšā TV ēkā siltumā, jo vējš pāri Daugavai ātri saldēja dalībniekus.
Tātad, esam nonākuši pie slēdziena, ka šodien Ukrainā loģiska ir šādas rietumvalstu melnās naudas ienākšana nekārtību apmaksāšanai. Jo šodienas pasaulē, atšķirībā no divdesmit gadu senas pagātnes, viss katram pašam vai pasākumu organizatoram jāapmaksā.
Ja kāds tērē savu naudu, tad noteikti kaut ko grib pretī. Acīm redzot, Ukrainu grib novest līdz sabrukumam kā šodienas Latviju, kurai elle sāksies nākamgad- ar euro ieviešanu. Ne velti Dombrovskis ir apjēdzis, ka 1.janvārī viņam nekādi nevajadzētu būt premjera amatā. Jābūt tālāk no atbildības. Milzu nauda tiek grūsta Ukrainas nemieru finansēšanā, lai pagarinātu ES finansu agoniju. Vajag jaunas zemes, īpašumus, ko varētu uzpirkt par bezvērtīgajiem, miljardos drukātajiem euro. Iegulda lielu naudu, lai pretī dabūtu milzu vērtībā īpašumus.
Dažs tviterī ir izsmējīgi jautājis. Vai 1991.gada barikādēs bija 30 miljoni kā Ukrainas gadījumā. Arī valodu referenduma gadījumā. Jā, bija. Tikai ne no katra personīgās vai ārzemju ļaužu kabatām, bet no kopīgā sociālistiskā īpašuma. Tie kokvedēji ar kravām uz ielām, malka, ko kurināja ugunskuros, materiāli, ko izmantoja tanku aizkavēšanas ežu izgatavošanā, barikādēs, celtņi izvietošanai- tas viss nekur pasaulē nav par velti! Tas viss maksā. Būtībā 1991.gadā mēs kopīgi no tajā laikā vēl neprivatizēto uzņēmumu materiālajām rezervēm apmaksājām visu to tehnikas un cilvēku kustību. Tie bija miljoni. Kad autobusi no apdzīvotām vietām reizi vai pat divas diennaktī veda cilvēkus uz Rīgu. Bija arī nauda valodu referendumā. Ja parēķinām, ka cilvēkiem bija dažviet jābrauc uz parakstīšanās vietu, daļai no pirmajiem 10000 jāapmaksā savs paraksts. Kopā lielas summas. Cits, ka publiskajiem organizatoriem– NA nevajadzēja rezultātu, bet procesu. Vajadzēja atbalstītāju baru organizēt tuvojošām vēlēšanām nevis uzvaru referendumā. Jo pēc šādas uzvaras atbalstītāji varēja prasīt nākamās uzvaras. Tas nebija izdevīgi, jo mērķis jau bija – Saeimas krēsli sev nevis kaut kas no sabiedrībai solītā.
Tādēļ ļoti uzmanīgi jāskatās uz to, kas notiek pasaulē. Zinot, kā notiek publisku pasākumu organizācija, neticami, ka simtiem vai desmitiem tūkstoši ļaužu pamet darba vietas, lai saltu pēc tādu vadoņu aicinājuma, kas nav tie populārākie, kas īsti nespēj konkrēti motivēt katru pilsoni. Nabadzīgus ļaudis var par naudu vieglāk nolīgt, bet no nabadzīgu ļaužu protestiem nav jābaidās, jo tas, kas mēnesī saņem minimālo algu nevar atļauties tālus braucienus, kavētas darba dienas. Nevar, jo grib izdzīvot.
Tādēļ arī Latvijā daži mēģinājumi izveidot publiskas pulcēšanās gala rezultātā izvērtās komiski. Atcerēsimies NA sociālajos tīklos mudināto pulcēšanos pie Saeimas, kur interneta varoņu bija milzums, bet pie Saeimas- īsu brīdi pavīdējušais Parādnieks un vēl daži. Līdzīgi arī citos gadījumos ir bijis. Pasākumi, kas šodien Latvijā savāc simtu vai vairākus simtus, ir nopietni vērtējami. Pasākumi, kas nabadzīgās zemēs ar privātu īpašumu struktūru kā šodien Ukrainā, Latvijā savāc tūkstošu desmitus, vērtējami ļoti uzmanīgi un jāskatās pasākuma naudas avoti un šo avotu intereses.
Neaurosim sajūsmā par Ukrainā notiekošo, bet uzmanīgi vērtēsim un analizēsim- kam tas ir izdevīgi. Bez saukļiem- krievi nāk, Putina taustekļi izplešas, Eiropa okupē un citiem. Skaidru galvu.
