Šobrīd kultūras iestādes, kultūras ļaudis cenšas pateikt savu attieksmi attiecībā pret notikumiem Ukrainā. Izskatās- pat nezinot īstos vainīgos asiņainajos notikumos Kijevā, kuros acīm redzami cieta milicijas darbinieki, tika nošauti gan miliči, gan demonstranti. Kas šāva- līdz šim nebija skaidrs. Latvijā visi bļāva, ka to izdarījis Janukovičs vai Putina cilvēki.
Versija par Janukoviču man likās neticama, jo viņš pirmkārt ir zaglis, liela mēroga zaglis. Zagļi var zagt, melot, bet ne nogalināt. Pieķerts zaglis bēg, nevis mēģina savu pieķērēju nogalināt. Putina cilvēki- viņiem šajā situācijā, kad draņķa Janukovičs jānotur līdz vēlēšanām, kuras jau ar rietumvalstīm bija saskaņotas, lai lielā kaimiņvalstī nesāktos jukas, nebija izdevīgas.
To, kam šī šaušana bija izdevīga, ir skaidrs- tiem, kuri demokrātisku vēlēšanu rezultātā Ukrainā pie varas netiktu.
Šodien, kad ir zināma Igaunijas ārlietu ministra Paeta un Ēštones saruna, tās saturs, daudz kas kļūst skaidrāks. Tie ir tie opozīcijas pārstāvji, kuri demokrātisku vēlēšanu rezultātā pie varas Ukrainā netiktu. Šobrīd šie šāvēju organizatori ir nokļuvuši pie varas Ukrainā. Tādus atbalstīt es negribētu.
Jo atbalstīt būtu tas pats, ja 16.martā vai 9.maijā notiktu plaša, bet nevardarbīga pretēji domājošo konfrontācija, neSaskaņas Centram un Nodevīgajai apvienībai pelnot punktus pirms gaidāmām vēlēšanās, bet jenoti, palūdzot jeņķu vēstniecības atbalstu, noorganizē snaiperu šaušanu pa vieniem un otriem oponentiem, lai pēc lielā trača, kas tad jau turpinās kā vardarbīga konfrontācija, plūktu augļus. Savukārt šāvēju organizētāji jenoti pirms vēlēšanām sevi parādītu kā ļurkanais vidusceļš, aiz kura tautai jāseko, lai šādas šaušanas nenotiktu turpmāk. Tāda varētu būt paralēle (iespējamā) Latvijā un Ukrainā.
Latvijā šāvējus varētu organizēt jenoti ( to pierāda viņu „iejūtīgā” darbība pret tautu, veidojot valsts ekonomiku, kas reāli ir bezsirdība, nežēlība, turoties pie varas). Viņi pie varas esot ir parādījuši, ka cilvēku dzīvības viņiem ir bezvērtē.
Šobrīd, nezinot notikumu Kijevā patiesos organizatorus, atbalstīt vienu vai otru ir nenopietni. Publiski melos ir pieķerti pasaules lielvaras ASV vadoņi, melojot par masu iznīcināšanas līdzekļiem Irākā u.t.t.
Nezinot patiesos faktus, kultūras cilvēki kļūst līdzīgi padomju laiku varas nozombētajiem dažāda veida nosodītājiem, kas nosodīja šādi- nezinu, bet esmu pārliecināts, ka draņķis.
Jo būsim atklāti, Ukrainā sāktā informatīvā cenzūra daudziem Ukrainas iedzīvotājiem neļaus saprast patieso situāciju.
Tātad, var jau kultūras ļaudis boikotēt Krievijā notiekošos savus pasākumus, bet kam tas palīdzēs? Arī Latvijā šobrīd ir nepilnīga informācija par ārzemēs notiekošo. Vai kultūras ļaudis zina tik, lai patiesi vērtētu nevis skatītos otram mutē un paklausīgi atkārtotu kaut ko.
Ja Krievija pievienos Krimu- tas jānosoda, jābūt rīcībai, bet, ja Krievija ir nepieļāvusi Kijevas šāvēju un šaušanas organizatoru tuvošanos savām bāzēm, tas ir apsveicami. Ieroči Kijevas šaušanas organizētāju – mērkaķu rokās nedrīkst nonākt. Ne granātas, ne raķetes. Pat, ja mērkaķus atbalsta jeņķi, kuru sadarīto pasaulē mēģināja un mēģina sakārtot veselas valstu grupas Dienvidslāvijā, Irākā, Afganistānā.
Man nepatīk, ja šauj. Vienalga tas, ka šāvējus atbalsta „demokrātiskie” un „miermīlīgie” jeņķi vai kāds cits pēc jeņķu rīkojuma. Šoreiz izskatās, ka Kijevā atbalstīja jeņķi, bet Putina Krievijas rīcība panākusi to, ka šādas mērkaķu-šāvēju bandas sāk pierimt Ukrainā. Tur cilvēki dzīvo vēl nabadzīgāk kā mēs Latvijā, tomēr grib dzīvot.
Kaut ko boikotējot, cieš paši boikotētāji. Hermaņa teātra slava sāk bālēt, un šobrīd nav tāda, lai uz pasaules notikumu fona radītu notikumu viesizrādēs Krievijā. Hermanis veikli ar boikotu panāca to, ka nebūs formālu recenziju ar izrādēm.
Dearty Deal Theatro viesizrāde parādīja, ka ‘pašvaki ar teātri, jo esot puse skatītāju pametusi zāli, bet pārējie palika uz skandālu. Ja teātris ir lai skandalētu, tad ko dara DDT darboņi savās māju virtuvēs? Acīmredzot sapratu savu nespēju kaut uz izrādes brīdi skatītājiem ļaut aizmirst trauksmaino šodienu.
Nacionālais ar tiesāto Rubeni vēl domā. Jo tiešām, viesizrādes šādā laikā Krievijā ir risks. Jo izrādei jākonkurē ar to politisko pasaules skatuvi, par kuru Krievijas iedzīvotāji ir informētāki kā mēs. Izskatās, ka Rubenis ir pārliecinātāks par sava teātra līmeni nekā Hermanis, kurš nobijās no konkurences ar pasaules politisko teātri. Varbūt ļausim Nacionālajam izvērtēt spēkus viesizrādēs Krievijā? Arī citiem, kas pārliecināti par savas mākslas varēšanu.
Teksts tapa pēc pāris telefonsarunām ar labākiem mākslas pasaules zinātājiem par mani, kaut pēdējā gada laikā šo to esmu uzzinājis, sapratis. Paldies skolotājiem!
