Protams, Nereta nav vientuļa sala, lai viss tas, kas notika visā Latvijā, nepaietu garām mūsu pusei, mūsu puses cilvēkiem. Arī piedalīšanās kara darbībā viena un otrā karojošo puse.
Mēs labi zinam, ka mūsu puses ļaudis bija padomju karaspēka rindās, kas ar to dienu un šodienas skatījumu bija Latvijas okupācijas karaspēks. Zinam arī, ka mūsu ļaudis bija to cilvēku rindās, kas cīnījas pret šo okupācijas karaspēku gan līdz vācu karaspēka ienākšanai Latvijā, gan vēlāk.
Viens no cilvēkiem, kas cīnījās vēl tajā laikā līdz vācu karaspēks atbrīvoja Latvijas teritoriju ( jo neatkarigas Latvijas tolaik vairs nebija) bija neretietis virsleitnants Juris Miervaldis Brunovskis, kas Limbažos, 1941.gada 4.jūlija ielu kaujās krita kā viens no apakšvienību komandieriem. Apbedīts Limbažu kapos. Kā pats esot teicis pirms liktenīgās kaujas-ne viņa tēvs, kuru 1906 .gadā pie Viesītes noslepkavoja kazaki, neredzēja savu dēlu, tā arī laikam viņa dēls vai meita nekad neredzēs viņu (kas tolaik vēl virsleitnantam nebija piedzimis). Drūmais paredzējums piepildījās…
Arī no šādiem cilvēkiem veidojās latviiešu leģiona vienības, kas tapa daudz vēlāk- 1943.gada 23.janvārī.
Daudzreiz kauju laikā abās frontes pusēs bija Latvijas iedzīvotāji pret Latvijas iedzīvotājiem un padomju represijas Krievijā izdzīvojušajiem latviskas izcelsmes ļaudīm. Tuvojoties Latvijas teritorijai, padomju latviešu daļās latviskais sastāvs bija vairs tikai trešdaļa (Smagu kauju un cīņas apstākļu rezultāts). Neaizmirsīsim, ka leģiona sastāvā bija arī seši Latgales krievu bataljoni.
Bija situācijas, kad frontes abās pusēs bija vienas ģimenes karavīri.
Tā viens neretietis stāstija, kā jau pēc kara satikušies divi mūspuses vienas ģimenes divi brāļi. Viens pēc kara dzīvojis Rietumos, jo bija leģionārs. Protams, šnabis, protams, stāsti, kā gājis. Kā padomju latviešu daļās esošais dzīvojis badā, bija spiests ēst cilvēka gaļu. Lai izdzīvotu. Kā pats teicis- es nezinu, vai tā bija krieva vai vācieša roka. Šī nelaimīgā dēls (kas zināja to stāstīt) par to uzzināja tikai pēc tēva nāves, kad to pastāstīja onkulis, kas bija leģionā. Tādas lietas tēvi dēliem nestāsta... Abi brāļi bija cīnījusies viens pret otru dažādās frontes pusēs.
Tas, protams, nenozīmē, ka leģionāru liktenis bija vieglāks, gaišāks, lai arī ar kanibālismu nenācās remdēt izsalkumu. Leģionāriem bija vieglāk tikai tāpēc, ka mērķis bija skaidrs- cīņa pret Latvijas okupantiem.
Leģionāri bija vienīgie karavīri 2.pasaules kara laikā, kas cīņījās ar padomju varas likvidētās Latvijas valsts simboliku uz formas. Cīnījās kopā ar vāciešiem, jo citu sabiedroto nebija. ASV, Lielbritānija, Francija, kas bija tā saucamajā antihitleriskajā koalīcijā, atbalstīja Latvijas okupētājvalsti, agresoru- PSRS.
Saistībā ar cīņām 2.pasaules karā Latvijas valsts piederīgajiem ir loģiski atzīmēt nopietnās cīņas pret padomju varu notikumus 1941.gada vasarā (kad Latvijas iedzīvotāji cīnījās pašorganizētās vienībās vēl okupētās Latvijas teritorijā) un 16.martu.
Jā, 16.marta atzīmēšana varētu būt nepatīkama ASV, Liebritānijai, Francijai, kas bija okupētajvalsts PSRS sabiedrotie. Vai mums jāaizmirst patiesā vēsture, jānoliedz tikai tāpēc, ka atgādina pasaules lielvarām ,par viņu darītajām nelietībām, atbalstot Latvijas valsts iznīcināšanu?
Nožēlojami ir tas, ka esošais Latvijas ministru kabinets ar saviem lēmumiem parāda- viņi turpina kalpot neatkarīgas Latvijas iznīcināšanā vainojamām valstīm -ASV, LIebritānijai, Francijai, arī PSRS mantiniecei Krievijai. Ministru kabinets ar saviem balsojumiem parāda- viņuprāt, cīņa pret Latvijas okupantiem bija kaitīga un nevajadzīga. Ja atceramies, ka reāli esam ekonomiski okupēti, Latvijas valūta iznīcināta, esošais ministru pulciņš turpina Staļina, Rūzvelta, Čērčila iesākt.o Latvijas valsts iznīcināšanu, netieši pasakot, ka Latvijas valsts atjaunošana bija nevēlams vēsturisks fakts, ko tagad šie pakalpiņi cenšas labot atbilstoši Staļina iecerēm. Šīs ieceres ir veiksmīgi pārņēmuši Staļina partijas audzēkņi no Eiropas sociālistu un komunistu partijām, kuri tagad ir vadošos politiskos amatos Rietumeiropā.
Šis nekādā gadījumā nav viena tikko izbijuša ministra atbalsta teksts, jo tam vīrelim nav kauns ar partijas lēmumiem un Saeimas balsojumiem graut Latvijas valsts trauslo neatkarību un vienlaikus pozēt 16.martā pie Brīvības pieminekļa, vācot vēlētāju atbalstu, lai turpinātu graut mūsu valsti.
