Jānis Ogsts par eiro.Divi raksti no viņa mājas lapas.
Ievadam. Šoreiz pārpublicējam divus rakstus par eiro. Autors-Jānis Ogsts, ar kura laipnu atļauju publicējam tos šeit.
Tiem ,kas vēlas autora viedokļus lasīt vēl un vairāk , aicinām iegriezties viņa mājas lapā : www.janisogsts.lv
Šobrīd ir situācija, kad viss cits šķiet mazsvarīgi, bet jābūt vienotiem par valsti, savu ekonomiku. Jā, Jāņa rakstu komentāros pārmet to ,ka nav otru scenāriju analīzes .Otru jeb citu scenāriju nav valdībai, Latvijas bankai. Vienkāršī tāpēc, ka tie amatos sēdošie ir sapratuši - pašiem prāta patstāvīgas valsts attīstības veidošanai nepietiek, nezina ko darīt. Argumentācijas līmeni valdības un bankas vīru intelektam atbilstoši parāda Latvijas Bankas I.Rimševica rādītās kuģu un laivu bildītes. Citi ņirgājas,bet ko darīt, ja ekonomiku vada tādi- ar maza bērna vēl neattīstītu intelektu, aizkavētu attīštību,kad saprot tikai bildītes? Tie, kas saprot, ka ekonomikā visu nosaka skaitļi un to analīze, lasiet Jāņa rakstus! Lai Dombrovskim un Vilkam tiek bankas laivu bildīšu pētīšana.
Ainārs Bajinskis
Eiro –ilūzija.
Eiro - šī valūta neapšaubāmi ir bijusi pēdējo mēnešu karstākais temats finanšu tirgos. Kamēr dažu ES valstu vadītāji pacilāti runāja par pievienošanos eirozonai un tai sekojošu mūžīgo laimi, citu valstu līderi sita dūri galdā un solīja pamest eirozonu. Tikmēr pats eiro piedzīvoja straujāko kritumu savā pastāvēšanas vēsturē, ko nespēja apturēt arī Eiropas birokrātu noorganizēta 750 miljardu eiro (!) vērta glābšanas programma. Rodas pamatots jautājums – kas te īsti notiek?
EIRO IEVIEŠANA
Kā zināms, eiro ieviešanas mērķis bija radīt globālu valūtu, kas varētu konkurēt ar ASV dolāru un Japānas jēnu. Pirms tam apgrozībā esošās Vācijas markas, Francijas franki uc Eiropas valūtas vienkārši nebija konkurētspējīgas globālajos finanšu tirgos. Ņemot vērā to, ka vienots eiro arī samazināja izmaksas un atviegloja tirdzniecību un investīciju plūsumu starp Eiropas valstīm, tā likās ļoti laba ideja un 1999. gadā tika īstenota - eiro tika ieviests un šobrīd to lieto 16 (no 27) ES valstīm.
Taču interesanti liekas tas, ka starp šīm valstīm nav atrodama ne Apvienotā Karaliste, ne Zviedrija. Kāpēc šīs valstis izbrāķēja tik labu ideju un nepievienojās šai savienībai? Lielākajā daļa gadījumā tiek runāts par nacionālo lepnumu un nevēlēšanos atteikties no gadsimtiem ilgām tradīcijām. Bet varbūt šīs valstis dziļi sirdī saprata, ka pievienojoties eiro tās zaudē monetāro suverenitāti, jeb, citiem vārdiem sakot, tās faktiski tiek iejūgtas pajūgā ar minimālām iespējām ietekmēt šī pajūga gaitu? Pēdējā laika notikumi liecina par labu otrajam variantam.
EIRO MISALOKĀCIJA
Ja paskatās uz Eiropas Monetāro Savienību (EMU) no malas, var redzēt, ka tā sastāv no daudz un dažādām valstīm – tajā ir gan konservatīvā un taupīgā Vācija, gan racionālās Skandināvijas valstis no vienas puses, gan visnotaļ relaksētās Dienvideiropas valstis no otras puses. Papildus šīm valstīm pamazām nāk klāt pa kādai valstij no bijušā padomju bloka valstīm. Un visām šīm valstīm – neatkarīgi no to ekonomiskās attīstības līmeņa, piekoptās fiskālās politikas vai nacionālām iezīmēm ir viena valūta, vienādas procentu likmes un vienota Centrālās Bankas (CB) politika. Te uzprasās jautājums - vai šāds ekonomiskais fenomens var būt ilgdzīvojošs? Izrādās, ka laikam īsti nevar gan.
Pirmās plaisas eiro fundamentā parādījās jau buma laikā - ap 2006/2007g., kad vairākas valstis (Spānija, Īrija, Baltijas valstis) balansēja uz ekonomikas pārkaršanas robežas un, lai šo pārmērīgo attīstību bremzētu, tām bija nepieciešamas augstākas procentu likmes. Taču tā kā ‘vecās Eiropas’ valstīs ekonomikas stagnēja, tāds likmju kāpums bija ļoti nevēlams. Rezultāts bija ‘zelta vidusceļš’, kas īsti neapmierināja nevienu valsti.
Vienlaikus sāka briest vēl viens process, kura sekas mēs baudām šobrīd - vienots eiro un eirozona radīja maldīgu iespaidu, ka visas eirozonas valstis ir aptuveni vienādas pēc sava riska līmeņa. Rezultātā vēsturiski riskantām valstīm (piem. Grieķijai) radās iespējas aizņemties lielas summas eiro valūtā par zemām likmēm. Un, cenšoties pacelt savu dzīves līmeni, šīs valstis šo iespēju arī izmantoja - aizņēmās un iegūto naudu visai veikli arī notērēja, īpaši nedomājot vai nākotnē būs iespēja šo parādu atdot.
Faktiski tas nozīmē to, ka vienots eiro palīdzēja MASKĒT RISKU un radīja grandiozu kapitāla misalokāciju – pārāk daudz lētās naudas aizplūda uz nepareizajām valstīm radot īslaicīgu bumu, kas dabiski beidzās ar krahu. Normālos apstākļos šis process regulētos ar valūtas kursa palīdzību – nauda tik lielos apjomos nez vai ieplūstu valstī, kur pastāvētu būtisks valūtas krituma un procentu likmju kāpuma risks.
LATVIJAS EIRO
Un, lai gan šajā sakarā visbiežāk tiek runāts par Grieķiju un Spāniju, Latvija un tās kreditori faktiski uzkāpa uz šī paša grābekļa. Tīri tehniski Latvijā, protams, nav eiro, bet līdz ar lata fiksēto piesaisti mēs jau praktiski dzīvojam eirozonā - atšķirība no īstā eiro ir tikai salīdzinoši nelielos konvertācijas izdevumos un naudaszīmju izskatā. Un, līdzīgi kā Grieķijas un Īrijas gadījumos, tieši šī eiro piesaiste deva investoriem nepatiesu signālu, ka Latvija ir investīcijām pilnīgi droša valsts, ka šeit nepastāv ne valūtas, ne procentu likmju risks. Līdz ar to tika dota zaļā gaisma milzīgu līdzekļu iepludināšanai, kurus reālā ekonomika fiziski nespēja izmantot. Attiecīgi liela daļa no šiem līdzekļiem pārtapa par hipotekārajiem kredītiem un par zemām likmēm tika piedāvāti Latvijas iedzīvotājiem, kas savukārt veicināja vēlmi pirkt īpašumus, ko patiesībā nevar atļauties un tērēt vairāk nekā nopelnīts. Ar ko tas viss beidzās mēs labi zinām - pēc īsa, elpu aizraujoša brauciena patēriņa vadītais Latvijas ekonomikas ātrvilciens nonāca tur, kur tam bija jānonāk.
Nekas tamlīdzīgs nenotiktu, ja Latvijai būtu peldošs valūtas kurss - sava veida ekonomikas regulētājs, kas mazina ekonomikas pārkaršanu iespēju un mīkstina krituma sekas. Pie šāda režīma spekulatīvās investīcijas uzreiz būtiski samazinātos, turklāt neviena banka neizdotu kredītus eiro par tik zemām likmēm un arī nodrošinājums (t.sk. alga) tiktu pieprasīts daudz lielāks. Attiecīgi Latvija nepiedzīvotu ne lielo bumu, ne arī lielo krīzi. Ekonomika attīstītos dabiskā gaitā – kā tas notika tādās valstīs kā Čehija vai Polija.
JAUNAIS EIRO
Atgriežoties pie Eiropas Monetārās Savienības, nevar nepieminēt arī tādu vēturisku faktu, ka eiro kā valūtu radīja un joprojām izmanto valstis, kas ne tikai nav vienotas, bet ar apskaužamu regularitāti ir karojušas savā starpā - piemēram tā pati Vācija un Francija. Labajos – burbuļa – laikos, protams, viss visiem bija vienalga un eiro ideja plauka un zēla. Sliktajos laikos – kā tas ir tagad – iecietības līmenis samazinās un parādās grūti slēpjamas plaisas. Ne velti jau tagad vāciešiem sāk rasties naids pret grieķiem, kas ir jāglābj par vācu nodokļu maksātāju naudu, bet Francijas prezidents draud pamest eirozonu, ja netiks uzklausītas viņa prasības. Lai eiro būtu ilgstpējīgs, ES valstu starpā ir jābūt politiskai vienotībai, bez tās neviena ilgstoša ekonomiska savienība (t.sk. eiro) nav iespējama.
Patreiz ES politiķi, protams, cīnās gan par vienota eiro ideju, gan arī cenšas glābt parādos iegrimušās valstis. Vismaz pagaidām, kamēr runa ir par tādām salīdzinoši mazām valstīm kā Latvija vai Grieķija. Taču ir diezgan skaidrs, ka visām glābšanas operācijām (kas, starp citu, ir balstītas uz jaunu parādu bāzes) ir savas robežas. Un, ja parādu krīze nonāks līdz tādām valstīm kā Spānija vai Itālija (kas ir pat ļoti ticami), tad eiro dienas pašreizējā formā ir skaitītas.
KAS NOTIKS TĀLĀK?
Visticamākais scenārijs ir tāds, ka daļa valstu varētu izstāties (vai tikt izmestas) no EMU un atgriezties pie savām vēsturiskajām valūtām. Un tas arī nebūtu nekas dramatisks, jo, ja jau tagad vairākām ES valstīm (Anglijai, Zviedrijai, Dānijai) ir savas valūtas, tad nebūtu nekas īpašs, ja tām pievienotos arī Grieķijas drahma vai Spānijas peseta. Katrā ziņā pašam eiro tas nāktu tikai par labu.
Otrs variants – bet nu jau daudz tālākā nākotnē – varētu būt jaunas monetārās savienības, kurās tad apvienotos valstis ar līdzīgu pieeju dzīvei un ekonomisko situāciju. Tīri hipotētiski tā varētu būt Centrāleiropas savienība (Vācija/Austrija/Čehija utt), Dienvidvalstu savienība (Francija, Spānija, Itālija utt.) un Skandināvijas valstu savienība (Zviedrija, Somija, Dānija utt.). Starp citu, ne tik sen – 19. gadsimtā bija gan Skandināvijas Monetārā Savienība, gan arī Latīņu Monetārā Savienība. Tā kā tas arī nebūtu nekas jauns.
Trešais - visagresīvākais - scenārijs būtu pilnīgs Eiropas Monetārās Savienības sabrukums, bet par to šobrīd ir pāragri runāt.
EIRO-ILŪZIJA
Latvijas kontekstā visas šīs tendences nozīmē to, ka nav gudri maniakāli ieciklēties uz eiro ieviešanu un maldināt sevi ar ilūzijām, ka tas kaut ko mainīs. Valūta ar acīmredzamiem defektiem, ko personas ar apšaubāmu kompetenci mēģina ieviest kļūdainā veidā situāciju nevar padarīt labāku.
Savukārt personīgo finanšu kontekstā šajā brīdī ir vērts padomāt par (vismaz daļēju) uzkrājumu diversificēšanu uz citām valūtām.
Jānis Ogsts.
Eiro-slazds.
Pēdējos mēnešos Latvijā ir uzvirmojušas sen neredzētas kaislības, un to galvenais objekts ir eiro (ne)ieviešana 2014. gadā. Situācija ir interesanta, jo lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju ir pret, savukārt valdība kopā ar Latvijas Banku uzsver, ka par eiro ieviešanu jālemj ‘ekspertiem’ (ar to gan pamatā domājot sevi) un ir apņēmušies sasniegt savu mērķi, lai ko tas arī nemaksātu. Kam tad īsti ir taisnība un kā pateikt, vai Latvijai tiešām eiro ir vajadzīgs tieši tagad? Atbilde uz šo jautājumu nav viennozīmīga, bet nav arī tik sarežģīta kā izskatās no malas.
Cipari
Var izdomāt dažādus veidus kā vērtēt eiro ieviešanas nepieciešamību, taču tā kā runa tomēr pamatā ir par cipariem, tad, manā izpratnē, optimālā pieeja ir uztvert šo pasākumu kā investīciju projektu. Tas nozīmē apzināt visus izdevumus un iespējamos riskus, pielīdzināt tos prognozētajai peļņai un tad izdomāt, vai potenciālais ieguvums atsver riskus.
Lai veiktu šādu analīzi, mēs sākotnēji izmantosim Latvijas Bankas (LB) sagatavoto prezentāciju par eiro ieviešanas ieguvumiem un izmaksām (tā ir atrodama šeit), kuras kopsavilkums vienā lapā izskatās šādi: :
900 miljoni
LB un valdības visbiežāk minētais arguments par labu eiro ieviešanai ir ‘ietaupījums valsts budžetā zemāku parāda apkalpošanas izmaksu dēļ’ 900 miljoni eiro apmērā. No pirmā acu uzmetiena cipars izskatās pārliecinošs – kaut arī 10 gados, bet tie tomēr ir 900 miljoni eiro! Taču, uzzinot uz kādiem argumentiem tiek balstīti aprēķini, optimisms acumirklī noplok. Faktiski LB apgalvo, ka Latvijai uzreiz pēc iestāšanās eirozonā tiks palielināts kredītreitings, samazināsies % likmes un tādas tās paliks vismaz 10 gadus.
Jauki, ja vien tas nebūtu pretrunā ar ekonomikas teoriju. Jo, raugi, valsts kredītreitingu (un % likmes) ietekmē ļoti daudz dažādu faktoru – sākot ar valsts finansiālo un politisko stabilitāti un beidzot ar situāciju globālajos finanšu tirgos. Un valūtas ‘x’ (ne)esamības faktors tur spēlē salīdzinošu mazu lomu. Tieši tādēļ, ja mēs palūkojamies uz Eiropu, tad ir valstis, kas nav eirozonā – Zviedrija, Dānija, Norvēģija, Šveice, kur % likmes ir tuvu nullei vai pat mīnusā, bet ir valstis - tā pati Grieķija, Spānija, Itālija, kur šīs likmes ir salīdzinoši augstas. Arī tas, ka Latvijai nesen izdevās aizņemties dolārus par gandrīz 2reiz mazāku likmi nekā gada sākuma apliecina to, ka, lai tiktu pie zemākām % likmēm, nav obligāti nepieciešams eiro, pietiek ar racionālu saimniekošanu savā valstī un labvēlīgu situāciju finanšu tirgos.
Attiecīgi var secināt, ka šie 900 miljoni eiro nav nekas cits kā vienīgi MINĒJUMS. Nelabvēlīgākā situācijā šī prognoze ne tikai var nepiepildīties, bet gan pārvērsties par mīnus 900 miljoniem.
8 miljardi
Šo ciparu, kas saucas ‘ieguvumi no eksporta pieauguma un % likmes samazinājuma’ privātajam sektoram, ir grūti komentēt, jo tas atkal balstas uz minējumiem. Eksportu eiro ieviešana neko būtiski nevar ietekmēt, jo mums jau tagad ir fiksēta lata piesaiste eiro, savukārt par % likmēm ir tas pats stāsts, kas jau tika minēts augstāk. Tāpat grūti ir komentēt lielo optimismu attiecībā uz IKP pieaugumu, algu, pensiju kāpumu uc jaukām lietām, kas tiek minētas pēdējā laikā. Neizklausās ticami. Vēl jo vairāk - tas viss neviļus atgādina Finanšu ministrijas savulaik izstrādāto Makroekonomiskās attīstības un fiskālās politikas ietvaru 2008.-2010.gadam, kas, cita starpā, paredzēja 2008., 2009, 2010. gadā IKP pieauguma stabilizēšanos ~ +7.5% apmērā!
700 miljoni
Ieguvumi no valūtas konvertācijas izmaksu izzušanas - 700 miljoni eiro (10 gados). Šis cipars izskatās labi un savā ziņā arī ir labs. Taču tikai viena piebilde - valūtas konvertācijas izmaksas pēc savas būtības ir naudas pārlikšana no vienas kabatas otrā, resp. bankas un valūtas apmaiņas kantori zaudē, bet iedzīvotāji un uzņēmumi, kam ir jākonvertē, iegūst. Jauki, protams, bet kopējo Latvijas ekonomisko situāciju tas būtiski nemaina.
-340 miljoni
Vienreizējās izmaksas eiro ieviešanai LB ir aprēķinājusi 231 miljona eiro apmērā (12 miljoni valsts sektorā un 219 miljoni privātajā). Tiesa gan, finanšu konsultāciju uzņēmums ‘Laika Stars’ privātā sektora izmaksas lēš stipri lielākas - aptuveni 327 miljonu eiro apmērā un pašu uzņēmēju prognozes vairāk sliecas uz ‘Laika Stara’ ciparu pusi nevis LB sagatavoto. Galu galā sanāk ~340 miljoni eiro.
ESM un -2 miljardi
Un te sākas pats interesantākais. Kā zināms, Eiropas Stabilitātes Mehānisms (ESM) ir finansiālās palīdzības fonds eirozonas valstīm (un bankām), kurā, ja tiks ieviests eiro, Latvijai nāksies iestāties un iemaksāt kapitālā 199 miljoni eiro (pēc 12 gadiem - 384 miljoni eiro). Tie ir cipari, ko min LB. Taču ir vēl arī citi cipari - kļūstot par ESM līdzdalībnieku, Latvijai ir ne tikai jāveic iemaksas kapitālā, bet arī jāuzņemas garantijas proporcionāli iemaksām kapitālā (t.s. kapitāls pēc pieprasījuma). Ja mēs skatamies uz šo brīdi, tad piem. Igaunijas garantiju daļa ir 1.3 miljardi eiro. Latvijas daļa uz šo brīdi, visticamāk, būtu ap 1.5 miljardiem eiro. Taču šie skaitļi nav galīgie, jo gadījumā, ja situācija Eiropā saasinās un ESM ir nepieciešami papildus līdzekļi, tie tiks pieprasīti no dalībvalsts. Šāda situācija var arī rasties brīdī, kad kāda liela valsts (piem. Spānija) paprasa palīdzību, tādējādi automātiski izstājoties no ESM ‘donorvalsts’ rindām. Somijas prese, starp citu, bija aprēķinājusi, ka pie nelabvēlīga notikumu attīstības scenārija Somijas izmaksas varētu pat dubultoties - no 13 miljardiem eiro šobrīd līdz pat 28 miljardiem eiro. Tas nozīmē, ka arī Latvijai problēmu gadījumā šie skaitļi teorētiski varētu pārtapt pat par 3im, 4iem vai pat vairāk miljardiem eiro.
Šajā kontekstā LB runas par to, ka līdzdalība ESM ir ’uzkrājošās apdrošināšanas polise’ izskatās, maigi izsakoties, nepatiesas. Jo, kā zināms, apdrošināšanas būtība ir tāda, ka nopērkot polisi, mēs pasargājam sevi no iespējamiem daudz lielākiem zaudējumiem nākotnē. Dalība ESM dod tieši pretēju rezultātu – riski un potenciālie zaudējumi pieaug. Vēl jo vairāk – pavisam nesen tika pazemināts paša ESM kredītreitings un dēļ šīm pašām garantijām arī Francijas reitingu piemeklēja līdzīgs liktenis (un tiek baumots arī par Vācijas reitinga pazemināšanu). Kas nozīmē tikai to, ka pie nelabvēlīgas notikumu attīstības, arī Latvijas kredītreitings var tikt samazināts tieši dēļ līdzdalības ESM un tad mēs nonākam atpakaļ pie punkta par ‘900 miljoniem’, tikai šoreiz jau ar mīnusa zīmi.
Protams, LB runā arī par iespēju dabūt naudu no ESM, taču arī tas neskan loģiski, jo, pirmkārt, mēs nestājamies eirozonā, lai atkal lūgtu palīdzību. Un, otrkārt, pat, ja gadījumā Latvijai būs nepieciešama palīdzība, mēs naudu nevis saņemsim, bet gan aizņemsimies ar visām izrietošajām sekām (uzraudzību, budžeta griešanu utt.). Kas tādā brīdī notiks ar Latvijas kredītreitingiem, % likmēm un ‘900 miljoniem’, domājams, nav jāpaskaidro.
Izstāšanās no eiro un –4 miljardi eiro?
Interesanti, ka visā šajā jezgā par eiro ieviešanu, gandrīz neviens nerunā par to, kas notiktu, ja gadījumā Latvijai kaut kādu iemeslu pēc no eirozonas nāktos izstāties (investoru valodā to sauc ‘exit strategy’). Vienīgi Einārs Repše kādā intervijā mierināja, ka nepieciešamības gadījumā Latvija varēs izstāties, mums jau ir tāda pieredze ar pārēju no rubļiem uz latiem. Taču tas, ko bijušais premjers aizmirsa piebilst, ka tās atkal ir izmaksas, turklāt lielas izmaksas. Ja LB būtu tiešām pragmatiska iestāde, kas izanalizē visus eiro ieviešanas aspektus, tad tā būtu aprēķinajusi arī šādu skaitli. Taču tas tā nav. Toties eiro izstāšanās izmaksas ir aprēķinājusi Šveices banka UBS un rezultāti ir tādi, ka labāk tos nezināt. Atkarībā no tā, cik stipra (vai vāja) ir konkrētā valsts, kas izstājas no eirozonas, kopējās izmaksas varētu sasniegt no 20% līdz 45% no attiecīgās valsts IKP! Ja pieņem, ka Latvijas IKP ir ~20 miljardi eiro, tad ‘izstāšanās maksa’ varētu sasniegt no 4-iem līdz pat 9-iem miljardiem eiro! Un tā ir atbilde tiem, kas saka, ka eiro-vilcienā ir jākāpj iekšā tagad, jo agri vai vēlu tas tāpat būs jādara! Nepareizi, jo tad, kad mēs iekāpsim, atpakaļceļa vairs nebūs, jo pretim glūnēs kārtējie izmaksu miljardi. Protams, sabrūkot eirozonai, Latvijai būs zaudējumi neatkarīgi no tā, vai mums ir vai nav eiro, bet tad tie cipari ne tuvu nebūs tik lieli. Turklāt būs saglabāta iespēja izmantot latu ka monetāras politikas instrumentu.
Secinājumi
Savelkot kopā visu informāciju, sausais atlikums ir sekojošs :
IEGUVUMI – ērtāka dzīve tiem, kam ir darīšana ar eiro un 700 miljoni eiro (10 gados), kas pārceļo no banku kabatām uz iedzīvotāju un uzņēmumu kabatām.
RISKI - fiksētās vienreizējās izmaksas 340 miljoni eiro, iemaksa ESMā (atrauti no Latvijas ekonomikas) 384 miljoni eiro, risks zaudēt 1.5-3 miljardus ESMā un grūti aprēķināmi (taču milzīgi) zaudējumi, ja eirozona tiešām sāk brukt. Plus vēl ierobežotas iespējas reaģēt uz ekonomiskiem procesiem Latvijā.
Vai šādā ‘projektā’ ir vērts investēt? Acīmredzami NĒ. Esmu arī pārliecināts, ka, ja šos pašus skaitļus iedotu LB ekonomistiem un neteiktu, ka runa ir par eiro, tie nonāktu pie līdzīga secinājuma - šī investīcija šobrīd ir pārāk riskanta. Pēc 2-3 gadiem, kad, visticamāk, būs jau skaidrs, kura valsts ir bankrotējusi, kura nav un kas notiks ar eirozonu un eiro un cik tas viss Latvijai izmaksās, stāsts varētu būt pilnīgi cits. Un tad pie šī jautājuma varētu arī atgriezties. Šobrīd uz ko tādu parakstīties ir neprāts.
Protams, ka eiro aizstāvji uzreiz teiks, ka aprēķini ir virspusīgi, ka krāsas ir pārāk sabiezinātas, ka eiro ir un būs, un ka sliktākais (jau kuro reizi) ir aiz muguras. Varbūt. Taču, ja runa ir par investīcijam, tas ir nerakstīts likums modelēt arī vissliktāko iespējamo scenāriju. Jo tikai tādā veidā var saprast, vai šo investīciju ar visiem tās riskiem vispār var atļauties! Redzot tos ciparus, kas grozās ap ESMu un pie izstāšanās no eiro, ir skaidrs, ka Latvija to nevar šobrīd atļauties.
Uz ko mēs varam cerēt
Ja godīgi, tad cerības uz to, ka Latvija eiro 2014. gadā varētu neieviest, ir visnotaļ mazas. Pastāv neliela iespēja, ka opozīcijai izdosies panākt referenduma rīkošanu, bet tas būs grūti. Savukārt koalīcijā esošie ’svārstīgie’ politiķi kādu brīdi, visticamāk, turpinās demonstrēt savas ‘rūpes par latu’, bet galu galā nobalsos par ieviešanu, jo ‘partijas disciplīna’ ir pāri visam. Skumji, jo, esmu pārliecināts, ka, ja anonīmi aptaujātu visus Saeimas deputātus, lielākā daļa (līdzīgi kā iedzīvotāju aptaujās) tomēr būtu pret.
Vēl ir valsts prezidents, kas, ņemot vērā to faktu, ka eiro atbalsta tikai ~10%, varētu neizsludināt likumu un ierosināt referendumu, bet nu pēc frāzes, ko mūsu prezidents pateica kādā runā Latgalē - „… ja kādam nepatiks, ka šeit būs eiro, nevienam nav liegts, piemēram, pārcelties uz Lietuvu, attālums ir tikai 70 kilometri,” ir skaidrs, ka nekas tāds nenotiks.
Tā izskatās, ka vienīgais faktors, kas spētu mūsu eiro-vilcienu noņemt no no sliedēm, ir kāds ‘negaidīts’ notikumu pavērsiens Eiropā. Un šis ‘negaidītais’, starp citu, nebūtu nekas negaidīts, jo, lai ko arī neteiktu valstoņi un eirobirokrāti, eiro jau pēc savas būtības ir nedabiska valūta un tagadējās problēmas dienvidvalstīs (un arī mūsu krīze) ir šīs vienotās valūtas radītās sekas un nevis otrādi (vairāk par šo tēmu pirms nepilniem 3 gadiem tapušā šī bloga rakstā ar nosaukumu ‘Eiro-ilūzija’).
Taču, ja Eiropai tomēr izdosies savu problēmu risināšanu pastiept garumā vēl ilgāk (kā tas ir veiksmīgi darīts līdz šim), tad nekas cits neatliks kā ‘kāpt iekšā lielajā kuģī, kur var saņemt dažadus labumus’. Nezinu, varbūt kāds arī dabūs tos ‘labumus’, bet nu parastais Latvijas iedzīvotājs, visticamāk, paspēs tikai uz trauku vākšanu un trekna rēķina saņemšanu.
Jānis Ogsts
|
